| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| Kanoniskās tiesības | 4 | |
| Kanoniskās tiesas un tiesvedība | 8 | |
| Ķecerība | 15 | |
| Nobeigums | 17 | |
| Izmantota literatūra | 18 |
Ievads
Mana studija darba temats ir kanoniskās tiesas un tiesvedība. Darba mērķis ir izpētīt viduslaiku tiesības un tiesvedību, uzzināt kā dzīvoja agrāk, vai bija kādi likumi, pamatojoties uz kuriem cilvēki varēja zināt kā jādzīvo, kas ir aizliegts un kādi būs sodi par noziedzību.
Katoļu kanoniskās tiesības, tiesvedība un tiesa radās 4. gs. un vairākās reizes kodificētas.
Kanoniskas tiesības regulēja ne tikai iekšbaznīcas attiecības. Baznīcas tiesas savas kompetences ietveros izskatīja lietas, kas bija saistības ar ģimeni, laulību, nepatiesu liecību sniegšanu, naudas viltošanu un citas līdzīga rakstura lietas. Baznīcas tiesa iepriekš minētās lietas izskatīja tās dēļ, ka valdīja uzskats, ka personas, kuras izdarījušas šāda veida noziegumus ir noziedznieki, kuri saistīti ar "grēkā krišanu", un nav pakļāvušies baznīcu likumiem un kanoniem.
Simtiem tūkstošu upuru, kuru vidū ir sava laika ievērojamie zinātnieki, mākslinieki, politiskie darbinieki – tās ir drūms katoliskās baznīcas auglis - inkvizīcija. Mūsdienu teoloģijas zinātnieki „attaisno” inkvizīcijas ļaundarības ar atsevišķo baznīcas darbinieku un valdības patvaļību, bet vai tad tā arī ir?
Man bija interesanti to pētīt, jo cilvēka garīga un laicīgā dzīve vienmēr bija un arī tagad ir saistītas.
1.Kanoniskās tiesības
Kanoniskās tiesības tā baznīcas tiesību daļa, kas pamatojas uz kanoniem, tas ir tām tiesību normām, kas izveidojušās baznīcas iekšējā dzīvē un cēlušās no koncilu lēmumiem, pāvestu (Romas bīskaps, katoļu baznīcas un Vatikāna valsts galva) reskriptiem - rakstveida atbilde, kādai amatpersonai adresēts monarha izdots akts Eiropā viduslaikos un jaunajos laikos, ar kuru tika uzlikts pienākums, izteikta pateicība par dienestu, piešķirts apbalvojums u.tml. u.c. Kanoniskās tiesības ir šaurāks jēdziens kā baznīcu tiesības. Kanoniskās tiesības ir baznīcu iekšējo tiesību normas, kas regulē baznīcas iekšējo organizāciju, tās attiecības ar valsti, reglamentē garīdzniecības dzīvi. Kanonisko tiesību kompetencē un jurisdikcijā bija svēto sakramentu, grēku un reliģisko noziegumu lietas. Pēc tām tiesāja personas un grēciniekus.
…
Mana studija darba temats ir kanoniskās tiesas un tiesvedība. Darba mērķis ir izpētīt viduslaiku tiesības un tiesvedību, uzzināt kā dzīvoja agrāk, vai bija kādi likumi, pamatojoties uz kuriem cilvēki varēja zināt kā jādzīvo, kas ir aizliegts un kādi būs sodi par noziedzību. Kanonisko tiesību pirmsākumi meklējami Romā, kur 313. g. imperators Konstantīns piešķīra kristiešiem līdztiesību. 325. g. notika pirmais kristiešu vispārējais koncils Nīkejā. Tajā piedalījās pats imperators Konstantīns. Nīkejas koncils pasludināja kristīgo baznīcu par „vispasaules” un „ortodoksālo” (bezgrēcīgu, pareizticīgu). Tajā pirmo reizi tika nosodīta brīvdomība un pasludināts neiecietības princips. IV gs. Beigās imperators Teodosijs atzina kristīgo baznīcu par Romas impērijas vienīgo baznīcu, bet kristīgo ticību – par valsts reliģiju. Kanoniskajām tiesībām bija pakļauti ordinētie katoļu garīdznieki un garīgo ordeņu brāļi, bet noteiktajos jautājumos (piemēram, liecību došana tiesā laulība u.c.) visi draudžu locekļi. Jēdziens „kanons” tika ievests V gs. Kristietības pirmajos gadsimtos. Par kanoniem sauca tos baznīcas likumus, kas it kā bija nākuši no paša kristus vai apustuļiem. Dr. Ringolds Balodis raksta: „Pirmajos 300 kristietības gados kanoniskās tiesības attīstījās īpatnēji – ikdienā bīskaps varēja būt zemnieks, bet viņa draudzes locekļi – dižciltīgie, amatnieki vai vergi, bet naktī laicīgās dzīves zemnieks pārtapa par baznīcas bīskapu, kas varēja kanoniski sodīt dižciltīgo draudzes locekli! Kristieši pakļāvās tiesībām bez spaidiem. To aizstāja kristiešu pārliecība par Dieva sodu pēc nāves”
