Ieskats Aspazijas dienasgrāmatas 1920.gada lappusēs

Dzejniece Aspazija – īstajā vārdā Elza Johanna Emīlija Lizete Rozenberga – dzimusi plašajā Zemgales līdzenumā starp Jelgavu un Tērveti. Gadiem ilgi dažādos rakstos un dokumentos par Aspazijas dzīves aizsākumu tika uzskatīts 1868. gads, bet vēlāk izpētīts, ka viņa dzimusi vienā gadā ar Raini, tas ir, 1865. gada 16. martā. Viņas vecākiem – Dāvim un Grietai Rozenbergiem – piederēja Zaļenieku pagasta Daukšas – turīga zemnieku sēta. Aspazija pabeidz Zaļāsmuižas pagastskolu, mācījusies Jelgavas Dorotejas meiteņu skolā un Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā (1874.–1884.), no kuras īsi pirms beigšanas izstājusies. Skolā viņa iepazīstas ar pasaules klasisko literatūru, vēsturi, daudz lasa. No literārajiem varoņiem viņai vistuvākie kļūst Šillera, Bairona, Ļermantova cīnītāji par brīvību, lepni, cildeni un neatkarīgi raksturi. Kad viņa izlasa romānu par Senās Grieķijas Aspaziju, kura kopā ar dzīvesbiedru Periklu pirms 2400 gadiem aizstāvējusi garīgās dzīves uzplaukumu un sievietes tiesības Hellādā, jaunā māksliniece pieņem par savu pseidonīmu šīs vēsturiskās personības vārdu.
Vecāku spiesta, Aspazija 1886. gadā apprecējās ar V.Valteru, kas, kļuvis Daukšu īpašnieks, saimniecību izputināja un aizbēga uz Ameriku. Šo notikumu Aspazijas smagi pārdzīvo. Aspazija kopā ar vecākiem un tuviniekiem pārcēlās uz Jelgavu, kur strādāja dažādus darbus. Pirmais publicētais dzejolis ir „Jaunā gadā” laikrakstā „Dienas Lapa” 1887. gada 24. decembrī ar pseidonīmu Aspazija. 1888. gadā Aspazija iesniedza Rīgas Latviešu biedrības lugu konkursā drāmu „Atriebēja” un ieguva pirmo vietu, bet cenzūra neatļāva lugu izrādīt. Drāmas pamatā ir konflikts starp latviešu zemniekiem un viņu apspiedējiem. Lugā spēcīgi izskan brīvības cildinājums un naids pret despotiju.…