„Personības psiholoģijas uzmanības centrā ir cilvēka personības
kā integratīva veseluma būtība. Tai pietuvoties palīdz dažādas pieejas, akcentējot psihiskās konstitūcijas bioloģisko pamatu (H. Aizenks), ap-' ziņas un bezapziņas attiecības no agras bērnības (psihoanalīze), personības attīstības sociokulturālos apstākļus (K. Horneja, Ē. Fromms u.c), izvirzot pašapziņas, pašvērtējuma un patības pētīšanas nepieciešamību (humānisti) vai metodiski tveramas īpašības (iezīmes) (R. Ketels, G. Ol-ports). Daudzi autori personību apskata kā sociālo attiecību un apzinātās darbības sabiedriski atbildīgu subjektu, kurš spēj regulēt savu uzvedību. Aktīvi mijiedarbojoties un atspoguļojot objektīvo pasauli, personība funkcionē kā sociobioloģisks veselums, kurā izziņa un pārdzīvojums ir vienoti. Tomēr šai pamatdomai ir daudz variāciju.…
