Teorijā (Lewis, Ranis, Fei) attiecībā uz urbanizāciju ļoti ilgi pastāvēja uzskats, ka urbanizācija “iet roku rokā” ar industrializāciju un ekonomisko attīstību, kas izpaudās kā darbaspēka pāreja no lauksaimniecības sektora uz daudz produktīvāko industriālo sektoru. Neaugoties uz to, ka migrācija ir normāla sociālekonomiska parādība, tomēr paaugstināti urbanizācijas tempi var novest pie nevēlamām sekām attiecībā gan uz nabadzību, gan uz ekonomisko izaugsmi (Cornwell, Inder, 2004:2). – negatīvie aspekti ir saistīti ar piesārņojumu, palielinātu noziedzību un pārapdzīvotību.
Lai skaidrotu urbanizācija fenomenu, izmanto Harria-Todaro (Hariss Todaro) modelis, kas vienkāršoti izsakoties, dala valsts ekonomiku divos sektoros – pilsētas un lauku teritorijas – līdzīgi kā Lewis – Todaro attiecīgi izšķir – lauku – lauksaimniecības sektors un pilsētas – ražošanas sektors (Cornwell, Inder, 2004:3). Lai arī lauksaimniecības sektorā algas ir elastīgākas tomēr nodarbinātība ir garantēta, pretēji pilsētām, kurās ir fiksēta minimāla alga tomēr ir arī fiksēts, ierobežots darba vietu skaits. Migrācija sākas brīdī, kad salīdzinošā līmenī alga pilsētā pārsniedz sagaidāmo algu lauksaimniecības sektorā, tomēr ir jāņem vērā arī iespējamība vai vispār būs brīvas darba vietas (Cornwell, Inder, 2004:3-4) Ja ir sagaidāms, ka darba vietas būs un būs arī augstāka alga, tad arī būs augstāks urbanizācijas līmenis.…
