Starptautiskās tirdzniecības politika var tikt uzskatīta par nebeidzamu cīņu starp brīvo tirdzniecību un protekcionismu. Divi galvenie starptautiskās tirdzniecības politikas virzieni ir: brīvā tirdzniecība, kas novērojama, kad valsts atver savas ekonomiskās robežas, lai uzsāktu tirdzniecību ar citām valstīm. Otrs virziens ir protekcionisms, kas novērojams tad, kad valsts ar dažādu līdzekļu palīdzību ierobežo un kontrolē importu un eksportu, lai aizsargātu valsts intereses. Jāpiemin, ka daudzi mūsdienu ekonomisti atbalsta brīvo tirdzniecību, viņu viedokļa pamatā ir pieņēmums, ka brīvās tirdzniecības un absolūtās konkurences apstākļos tiek atvērtas tirgus robežas, ko var efektīvi izmantot gan nacionālajā , gan starptautiskajā līmenī. Taču, jāteic, ka starptautiskā tirdzniecība būtiski saasina konkurenci jebkuras valsts tirgū. Dažādu valstu uzņēmēju konkurencē potenciālie zaudētāji ir to valstu uzņēmumi, kas ir ekonomiski atpalikuši un kuriem ir raksturīga zema ražošanas efektivitāte. Tāpēc šādās valstīs nereti ar dažādiem speciāliem pasākumiem tiek veicināt eksports, tādā veidā cenšoties paaugstināt konkurētspēju, vai arī tiek aizsargāts valsts iekšējais tirgus, ierobežojot importu. Taču, kas ir tie instrumenti ar, kuru palīdzību tiek sekmēta efektīva ekonomiskā izaugsme katras valsts ietvaros?…
