Liepājas muzeja nodaļas ‘’Liepāja okupāciju režīmos’’ vadītāja Aina Burija, ir teikusi, ka vēsture jāzina, lai neatkārtotu pieļautās kļūdas. Tas ir pilnīgi pareizi. Apgūstot vēsturi kā mācību skolas solā, esmu uzzinājusi par daudzām sen notikušām ne tik labām darbībām. Kā, piemēram, kariem – revolūcija Krievijā 1917. gadā, Pirmais un Otrais pasaules karš, Aukstais karš pagājušā gadsimta otrās puses beigās, patreizējie reliģiskie kari. No tiem es domāju, ka varam daudz ko mācīties un redzēt, kādas sekas var atstāt karš un nesaskaņas starp valstīm. Visa pamatā ir vēstures izkropļošana, iegūt labumu tikai savtīgos nolūkos kādām cilvēku grupām, vai daļai iedzīvotāju. Tomēr, lai kā es teiktu, valstis nemācījās no pagātnes kļūdām - pirms Otrā pasaules kara sākuma, atsevišķi valsts vadītāji / Vācija, Krievija u.c./ atkal izlēma cīnīties un pakļaut pasauli briesmās. Runājot vairāk par Latvijas vēsturi, es atceros no rakstītā un dzirdētā, ka 1941.gada vasarā un 1949. gada pavasarī Latvijā notika cilvēku masu deportācija uz attālajiem Padomju Sociālistiskās Republikas Savienības Krievijas apgabaliem, jo šajā laikā Latvija bija okupēta no PSRS puses. Tie laiki bija drausmīgi, cilvēkus izsūtīja bez īpaša nolūka, par pamatu ņemot, ka viņiem bija kāds īpašums. Izjauca ģimenes, līdz ar to samazinājās iedzīvotāju skaits Latvijā. …
