I
Sabiedrība - cilvēku kopība, kurā indivīdi savstarpēji kontaktējas un kopīgiem spēkiem nodrošina savu eksistenci, veidojot materiālo un garīgo kultūru. (Jēdziens „sabiedrība” saprotams gan plašākā, gan šaurākā nozīmē. Par sabiedrību var uzskatīt, piem., valti, tautu, nāciju, valstu savienību u.c. sociāla rakstura organizācijas, kurās starp indivīdiem eksistē un veidojas politiskas, ekonomiskas, reliģiskas, tiesiskas u.c. veidu attiesības).
-Saskaņā ar funkcionālo teoriju – sabiedrībai, lai tā spētu veidot vienotu sistēmu, nepieciešama:
1)Stabila sociālā organizācija (attiecību struktūra),
2)Kontinuitāte (pēctecība kopīgos emocionālos pārdzīvojumos).
Jēdziens „sabiedrība” veidojies pēc reformācijas, apgaismotāju, 19.-20.gs. filozofu skolām, kad tajā laikā Eiropā izveidojās nācijas un pilsoniskā sabiedrība (pēc kārtu sab. atcelšanas, privātīpašuma jur. noformēšanas, laulības kā civiltiesiska līguma, valsts un baznīcas nošķiršanas kristīgajās valstīs). Tiesību socioloģijā ar sabiedrību parasti saprot valsts iedzīvotajus, kuriem ar to ir juridiskas saites (pilsoņus).
Nācija - apzināti veidota tautas vai tautu kopība politisko mērķu sasniegšanai.
Tauta – cilvēces attīstības gaitā veidota cilvēku kopība, ko vieno kultūras tradīcijas.
Pilsoniskā sabiedrība – sociālās dzīves joma, kuru valsts tieši nepārvalda (pils.sab. veidojumi ir ģimene, baznīca(ja atdalīta no valsts), nevalstiskie masu saziņas līdzekļi, pol. partijas un kustības, nevalstiskās org.).…
