Septiņus pasaules brīnumus pirmais nosauca grieķu vēsturnieks Hērodots 5.gs.p.m.ē. Viņa sarakstu atkārtoja bizantiešu matemātiķis Filons ap 225.g.p.m.ē. un grieķu autors Antipatrs no Sīdonas ap 130.g.p.m.ē. Ejot gadiem līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai viens no septiņiem brīnumiem – Lielā piramīda. Pārējās celtnes ir nopostītas, un viss, kas palicis, ir tikai to apraksti un drupas. Šīs brīnumainās celtnes vēsta par to radītāju mākslas, arhitektūras un inženiertehniskajiem sasniegumiem.
Šo septiņu pasaules brīnumu saraksta veidotāji nemaz nenojauta, ka pastāv vel daudzas citas ievērojamas būves, piemēram, Lielais Ķīnas mūris, Svētās Sofijas katedrāle un citas, jo tajā laikā citu reģionu valstis vel nebija apzinātas.
Skaitlim „septiņi” cilvēki vienmēr piedēvējuši maģiskas īpašības. Babilonieši to saistīja ar septiņām planētām, viņu celtajiem tempļiem bija septiņi līmeņi, bet nedēļā septiņas dienas. Piemēram, bībelē skaitlis septiņi pieminēts vairāk nekā 500 reizes un teikts, ka Dievs radīja zemi septiņās dienās. Par galvenajiem grēkiem mēdz dēvēt, septiņus nāves grēkus. Varavīksnē ir septiņas krāsas. Pat kontinenti uz zemes ir septiņi – Āfrika, Antarktīda, Āzija, Austrālija, Eiropa, Ziemeļamerika un Dienvidamerika. Un tā, varētu vel turpināt ilgi.…
