Tu nozodz vēl vienu, bet likās – tā neļausies. Tik cieši pieglaudusies tā dusēja tumšsārtās rozes pašā viducī un, nu jau pūkainās sniegpārslās ieskauta, tā dus tavā plaukstā... Laid vaļā! Vēl šodien ļauj man nosargāt sārto ziedlapiņu, es padevīgi tai ticu. Cietsirdīgs klusums. Pat mākoņu sapulci knapi var dzirdēt (es bieži noklausījos), pat sauli smejam vairs nejūt. Vai ļausi? Dziļš klusums, kuru iztraucē saules un mākoņa strīds... Vainīgs! Cerība un divas domas kavējas pie skumju afišas. Ieslodzīta par pastrādāto noziegumu. Vai jāšķiras? Es apķeru vēl pēdējo reizi gubu mākoņus. …
