Baroks bija mākslas periods un stils, kas aizsākās Eiropā ap 1600. gadu un dominēja visu 17.gs. Baroka mākslai raksturīgas krāšņas krāsas, liektas līnijas un formas, gleznainums, dažādi gaismas efekti, spēcīgs spožas gaismas un ēnas kontrasts, dramatisms. Baroks izpaudās ne tikai tēlotājā mākslā, bet arī arhitektūrā, literatūrā un mūzikā. Baroks radās Itālijā (Romā) pēc renesanses stila 16. gs. otrajā pusē, un absolūtisma laikmetā (17.-18.gs.) tas izplatījās arī daudzās citās Eiropas zemēs. Baroka nosaukums, iespējams, cēlies 18. gs. ironiskā salīdzinājumā ar nevienādi apaļām pērlēm, portugāliešu barocco, pretstatā vienkāršam, harmoniskam, klasiskam.
Renesanses izteiksmes līdzekļi bija sevi jau izsmēluši. Iestājās jauns nemiera, nesaticības, reliģiozu karu un inkvizīciju laikmets. Šausmās, reliģiozās ekstāzēs, pārspīlētā jūtelīgumā svārstījās sabiedriskā psihe, un baroka mākslā izpaudās šīs nemierīgās un vajātās cilvēka dvēseles traģisms. Sākās izteiksmes pastiprināšana dažādos virzienos, paturot g. k. tās pašas renesanses mākslas klasiskās pamatformas. Pirmais, kas spēra noteicošo soli pāri renesansei, bija viens no tās vislielākajiem priekšstāviem - Mikelandželo. Viņu uzskata par baroka stila nodibinātāju visās nozarēs: arhitektūrā, tēlniecībā, glezniecībā.…
