Domāšana ir process, kas sevī ietver izziņu, neziņu, jauna atklāsmi, apjukumu vai skaidrību utt. Šie procesi ir būtiski, lai spētu dzīvot, jo dzīvot nedomājot, manuprāt, nav iespējams. Doma virza pasauli gan ekonomiskā, gan garīgā ziņā. Domas rada idejas, kas ekonomiski ir gala produkts, taču garīgajā pasaulē tāpat kā filosofojā būtisks ir pats domāšanas process, nevis gala rezultāts, jo uzskatu, ka nepastāv tikai viena patiesība. Viss par ko domā var tikt iespaidots no apkārtējiem faktoriem, dzīves pieredzes, lietu skatījuma utt, tādēļ nav vienas vienīgas patiesības, tāpat kā nepastāv viena taisnība. Sokrāts ir teicis „Es zinu, ka neko nezinu”, tātad nevajag apstāties domāšanas procesā un paļauties uz vienu spriedumu.
Ja domāšana ir konstruktīva, tad tā palīdz izprast lietas. Taču, manuprāt, domāšana lielā mērā ir saistīta ar subjektīviem priekšstatiem, tādēļ nevar zināt vai tu domā pareizi. Vai domāt pareizi vispār ir iespējams? Kas ir pareizi? Izpratni par pareizo, morāles vērtības, sadzīves kultūru, tāpat arī priekšstatus par labo, ļauno, veido dzīves priekšstatu kopums un sabiedrība. …
