Zīmīgs posms latviešu dramaturģijā ir 50–tie līdz 60–tie gadi, kad latviešu literatūrā savu darbību uzsāka vairāki dramaturgi, pēc kuru domām, tajā laikā pastāvošo situāciju bija nepieciešams atainot pavisam citādāk. Kā uzsvēris Viktors Hausmanis, tad latviešu dramaturgi kļuvuši kritiskāki, parādījies skarbāks un stingrāks skats uz reālo dzīvi, kā arī nepieciešamība atbrīvoties no, viņuprāt, pārliekā patosa. (Hausmanis V., Kalnačs B. Latviešu drāma 20. gs. otrā puse. R.: „Zinātne”, 2006). Sabiedrību šī „jaundzimusī” rakstnieku ideja aizrāvusi, jo ne velti Viktors Hausmanis uzsver, ka uz vairākiem orģināllugu iestudējumiem teātros nebija iespējams iegādāties biļetes. Viena no tādām bijusi Harija Gulbja luga „Aijā, žūžū, bērns kā lācis”, kuras pirmizrāde notika 1968. gadā Drāmas teātrī. …
