Un arī šādus bērnus var atpazīt iztālēm. Mazo sejās vajadzētu starot priekam, bet tā vietā tur sēž bēdas un svin savus svētkus, skumjas dejo un dusmas dzied. Un atkal man sāp...
Katru vakaru es guļu gultā, nevaru iemigt un domāju, ko šie cilvēki dara, kā jūtas, kas viņus nomāc. Mana dvēsele kliedz. Tā nezin, ko iesākt, kā palīdzēt. Asaras plūst, pašai nemanot, tās dedzina vaigus, un prātā nāk teikums – man sāp manas tautas šodiena.
…
