Kad pēc ģimnāzijas beigšanas (1875) K. Mīlenbahs iestājas Tērbatas universitātē un studē tur salīdzināmo valodniecību un filozofiju, tai laikā Tērbatas latviešu inteliģence pulcējas latvju rakstniecības vakaros. Mīlenbahs ierosinājis pierakstīt referātos dzirdētos vārdus, kas nav saprotami visiem klausītājiem, tātad apvidvārdus, kas gadījušies dažādo Latvijas novadu pārstāvju runā.
Talsos K. Mīlenbahs mācīja klasiskās valodas un vācu valodu, jo Tērbatā bija ieguvis arī vācu valodas virsskolotāja tiesības. Viņš bijis ļoti cienīts un iemīļots skolotājs. Viņš cītīgi krāja valodas materiālus, iecerētajai latviešu valodas zinātniskai vārdnīcai, kur būtu atspoguļota latviešu valodas leksikas bagātība tiklab literatūrā, kā arī tautas mutē.
No 1889. līdz 1895. gadam. K. Mīlenbahs strādāja Jelgavas ģimnāzijā. Cits pēc cita sāka parādīties raksti par valodas jautājumiem. Mīlenbahs rakstīja par dažādām problēmām. K. Mīlenbaha rakstos zinātniski pareizi tika parādīta latviešu valodas vieta citu indoeiropiešu valodu vidū, atklāta latviešu valodas formu un konstrukciju vēsturiskā izveide. Turklāt visi raksti bija domāti arī latviešu valodas kopšanai, vienotu literārās valodas normu radīšanai.
1895. gadā K. Mīlenbahs pārvācās uz Rīgu un Aleksandra ģimnāzijā par vācu valodas skolotāju nostrādāja līdz mūža galam. Turpinājās rosīgais darbs latviešu valodas pētīšanā. 1895. gadā iznāk K. Mīlenbaha "Latviešu valodas mācība", 1898. gadā - "Teikums". …
