1939. gadā vācu zinātnieki Fricis Štrāsmais un Otto Hāns atklāja, ka var iegūt enerģiju, sašķeļot urāna atomus. Šo procesu, kuru sauca par kodolu dalīšanos, vēlāk pamatīgi izpētīja un attīstīja tālāk, lai ražotu elektrību un radītu atombumbas.
Atomi, kas veido visu pasaulē, ir milzīga apjoma enerģijas avots; šo enerģiju sauc par kodolenerģiju. Kodolenerģija rada saules dedzinošo siltumu un gaismu, nāvējošas kodollādiņu eksplozijas un milzum daudz elektrības atomelektrostacijās (AES). Kodolenerģijas pastāvēšanas pamatā ir tas, ka matērija un enerģija ir viens un tas pats, tikai dažādā formā, un viena forma var tikt pārvērsta otrā. Kodolreakcijās niecīgs matērijas daudzums pārvēršas milzīgā enerģijā.
Kodolenerģijas ieguves process pats par sevi ir videi visdraudzīgākais – ievērojot noteiktos drošības pasākumus, jo lielos apjomos netiek tērēti neatjaunojamie energoresursi.
Kodolreakcijas norisinās atomu kodolos. Tas var notikt divējādi:
1.kad smaga atoma kodols sašķeļas procesā, kuru sauc par dalīšanos,
2.kad divi viegli kodoli apvienojas kopā procesā, kuru sauc par sintēzi.
Kodolu dalīšanās vai sintēze ilgst nepilnu sekundi. Turpretī AES elektrību iegūst dalīšanās reakcijās, kas notiek ar regulējamo ātrumu.…
