“Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem jāizturas citam pret citu brālības garā.”1 ( 1948.g. 10. Decembra “Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija”, 1.pants)
Jebkurš cilvēks – ar melnu, dzeltenu vai baltu ādas krāsu, liels – mazs, gudrs – ne tik gudrs, no ASV vai Bangladešas – ir pelnījis brīvību, laimi un protams - dzīvību, kā arī citas tiesības un brīvības, kas nepieciešamas tā normālai eksistencei. Tās visas mēs varam nosaukt vienā vārdā – cilvēktiesības (dažviet šis termins tiek lietots atsevišķi – cilvēka tiesības, bet, manuprāt, to nozīmes ir pilnīgi vienādas), kas ir par pamatu jebkura sabiedrības locekļa personiskās brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats.
Cilvēka tiesību deklarācijā ir uzsvērts, ka cilvēktiesībām ir jāpaceļas pāri ikvienas valsts konstitūcijai (protams, ka tām arī jābūt ietvertām tajās), jebkuriem paktiem un deklarācijām, jo tieši šo tiesību ievērošana ir par pamatu visu pārējo brīvību un tiesību nodrošināšanai. …
