Morāle un tikumība

Kas ir morāle? Morāle ir latīņu valodas cilmes vārds (latīniski mos, moris, mores) ar nozīmi ‘tēls, veids, raksturs, paradums, uzvedība, iekšējā daba, dzīvesveids’. Sabiedriskās apziņas forma – vēsturiski mainīga noteikumu, normu, principu sistēma, kas regulē cilvēka rīcību sabiedrībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem. Morāle ietver ideālo programmu, kas orientēta uz saprātīgo un labo. Morāles jēdzienu visbiežāk attiecina uz apziņas sfēru. Ļoti lielā mērā morāle ir analoga ētikai. Tas visticamāk ir veidojis sabiedrības pretestību pārākai morāles izmantošanai, no kurienes arī jēdzieni: lasīt morāli, morālās pamacības, moralīns, moralizēšana u.t.t.
Morāle ( franču,, morale’’ tikumība – no latīņu moralis ,,tikumīgs’’) ir sabiedrisko normu, principu un noteikumu sistēma, kas tikumiski nosaka cilvēka rīcību sabiedrībā un viņa izturēšanos pret citiem cilvēkiem.
Morāle praksē neeksistē tīrā veidā, bet gan sarežģītā saistībā ar citām parādībām gan kā to papildinājums, gan motivējums un vērtējums. Morāle ir gan īpatni nošķirta, gan arī saistīta ar citām parādībām. Tā ir saistīta ar cilvēku parastajiem darbības veidiem: rotaļu, mācību procesu, tiešo darbu, saskarsmi, cilvēku attiecībām, komunikāciju. Visizteiktākās morāles iezīmes cilvēku savstarpējās attiecībās ir pašaizliedzībai, nesavtīgai rīcībai, kas parasti ir saistīta ar līdzcietību, iejūtību un solidaritāti. Morāle ir atkarīga no dažādiem kultūras apstākļi. XX gadsimtā morāles jēdziena saturs ir sašaurinājies, ar vārdu morāle tiek izprasta viena no gara izpausmēm, kas sevī ietver labo kā jā būtību, absolūtā ļaunuma nepieļaušanu, tā iespējamības novēršanu. Absolūtais ļaunums ir absolūta bezjēdzība, bet labais sevī ietver dzīvību un mieru.…