-
Filosofija no renesanses līdz mūsdienām
Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
Ievads | 3 | |
1. | Renesanses filozofija | 4 |
2. | Jauno laiku filozofija | 5 |
3. | Apgaismība | 6 |
4. | Jaunāko laiku filozofija | 8 |
Secinājumi | 10 | |
Izmantotas literatūras un avotu saraksts | 11 |
SECINĀJUMI
Renesanses laikmets - filozofiskās domas, zinātnes un mākslas organiskās sintēzes periods. Dieva loma mazinājās, vietā nāk ticība cilvēkam. Zinātne atdalās no Dieva.
Vēlāk 16. un 17. gs. pamazām atkāpjas feodālisms un ienāk kapitālisms, rezultātā mainās arī filozofija. Jauno laiku filozofija attīstās divos virzienos, attīstot empīrisko un racionālo tradīciju, kuras savā starpā sacentās līdz pat 18.gs. beigām.
18. gadsimtu Eiropas vēsturē pieņemts dēvēt par saprāta laikmetu, jo prāts tika pasludināts par galveno cilvēka dzīves noteicēju. Rietumeiropas sabiedrības attīstībā notiek feodālisma krīze, kuru nosaka Lielā franču revolūcija. Parādās apgaismības laiks ar Didro, Holbaku un citiem priekšgalā. Apgaismības pamatā ir ideālistisks uzskats par apziņas un prāta noteicošo lomu cilvēka dzīvē. Savu spēku tā smēlās renesanses humānismā, Dekarta racionālismā un Loka politiskajā filozofijā. Apgaismības būtība ir filozofijas vēršanās pret reliģiju un ideālismu. Krievijā šīs idejas atbalsta Lomonosovs, tad seko klasiskā vācu filozofija-Kants, Hēgelis, Fihtē un citi. Pamatā attīstās ideālistiskā dialektika. Fejerbahs vērsās pret ideālistisko filozofiju un pret reliģiju. Tika izveidota antropoloģiskā materiālisma teorija.
Uz 19. un 20. gs. robežas vērojama atteikšanās no dabas likumību attiecināšanas uz cilvēkiem un viņu kopībām, jo te valda teoloģiskas sakarības, kas nav saistītas ar stingru nepieciešamību un cēlonību. Iezīmējas centieni novilkt robežu starp dabu un sociālo (kultūras) realitāti. Sabiedrību iesaka skatīt nevis kā organismu, bet kā garīgu realitāti, kas dota cilvēku apziņā.
…
Attīstoties valodai, dzimst filozofija, lai izteiktu savu domu virzienus ir nepieciešami vārdi. Līdz pat renesanses laikam filozofijas pamati tiek meklēti Senā Grieķijā. Viduslaiku filozofijas attīstība bija cieši saistīta ar baznīcu, tā sakņojas Svētajos Rakstos un kristietisko teologu darbos. Tauta tic, ka Dievs ir tas, kurš palīdzēs, glābs. Savukārt ar laiku Dieva loma mazinās, atdalās zinātne no Dieva, cilvēki ar tās palīdzību meklē atbildes. Galveno lomu ieņem cilvēks nevis Dievs - veidojās antropocentriska orientācija. Tieši sākot ar šo laiku apskatīšu filozofijas attīstību un tās vēstures galvenos posmus, sakot ar renesanses laikmetu. Renesanse ir pārejas posms no viduslaiku morāles filozofijas uz jauno laiku morāles filozofijas. Renesanses cilvēks nenoliedz Dievu, bet saskata dievišķumu viņa radītajās lietās.