-
Vigotska kultūrvēsturiskās attīstības teorijas pamati
Ļ. Vigotskis īpašu nozīmi piešķir sociālajai videi bērna izziņas attīstības procesā. Lai sekmīgāk noritētu bērnam mācīšanās process, kurā pieaugušais ir palīgs un atbalsts, nepieciešams noteikt, kāda ir bērna pašreizējā attīstības pakāpe un viņa potenciālās attīstības iespējas. Ļ. Vigotskis atšķirību starp šīm divām pakāpēm, nosaucot par "tuvākās attīstības zonu", definē: “ .. starpība starp prāta vecuma jeb aktuālās attīstības līmeni, kuru nosaka ar patstāvīgi risināmo uzdevumu palīdzību, un līmenī, kuru bērns sasniedz, risinot uzdevumus sadarbībā ar pieaugušajiem” (Выготский, 1997). Aktuālās attīstības zonā ietilpst visas prasmes, ko bērns var izpildīt bez pieaugušo palīdzības. Tuvākajā attīstības zonā atrodas tās prasmes, kuras bez pieaugušo palīdzības bērns vēl nespēj izpildīt, bet drīz spēs.
Balstoties uz Ļ. Vigotska (Выготский, 1997) atziņu par nepieciešamību darboties „bērna tuvākās attīstības zonā”, ir jāpiemeklē katram bērnam sava grūtības pakāpe – individualizējot, tā nodrošinot bērnam motivāciju darboties.
…
Kultūrvēsturisko attīstības teoriju izstrādāja krievu psihologs Ļ. Vigotskis un viņa skola aptuveni 20.gadsimta 20-30.g. Savā teorijā Ļ. Vigotskis piedāvā apskatīt sociālo vidi kā galveno personības attīstības avotu, nevis kā vienu no attīstības faktoriem. Vigotskis secināja, ka bērna attīstībā ir divas saistītas līnijas. Pirmā attīstās dabiskās nobriešanas rezultātā, otrā līnija sastāv no kultūras, uzvedības veidu un domāšanas apgūšanas. Pēc Vigotska teorijas, domāšanas un citu psihisko funkciju attīstība notiek, galvenokārt, nevis caur to pašattīstību, bet pateicoties tam, ka bērns izmanto “psiholoģiskus līdzekļus”, apgūstot zīmju-simbolu sistēmas, tādas kā valoda, rakstīšana, skaitīšanas sistēma. Saskaņā ar kulturāli vēsturisko teoriju, galvenā psihiskās attīstības likumsakarība ontoģenēzē ir tāda, ka bērns kopā ar pieaugušajiem un pats savā aktīvā darbībā apgūst cilvēcisko kultūru, kura parādās materiālās un kultūras vērtības