Pēcpusdienā viņi ar savu mammīti sēdēja pie sieviņas gultas un raudāja. Bet kādēļ sieviņa bija tik mierīga? Varbūt viņa zināja, ka viņas laiks ir beidzies, ka vairs neko nevar mainīt, ka cerība ir zudusi. Tādēļ savas pēdējās dienas nodzīvoja ar smaidu uz lūpām.
Pēc šī psiholoģiski emocionālā pārdzīvojuma daudzko pārdomāju. Nāve pie mūsu durvīm var pieklauvēt jebkurā mirklī. Pat tad, kad liekas, ka viss ir kārtībā, tad, kad to vismazāk gaidam. Tādēļ katra diena jādzīvo kā pēdējā. Tādēļ svarīgi saviem mīļajiem dien dienā silti uzsmaidīt un pateikt kādu mīļu vārdu. Apbrīnoju tādus cilvēkus, kas, zinot, ka tuvojas gals, spēj saglabāt tādu mieru un nāvi sagaidīt ar smaidu uz lūpām. Kaut mēs visi tā spētu.
…
