Cilvēks par personību kļūst iesaistoties sabiedrības dzīvē, tās attiecībās, un kļūstot par vēsturiski konkrētās sabiedrības locekli. Cilvēks nepārtraukti ir daudzu un dažādu grupu loceklis. Viņš iekļaujas grupās, piedalās to dzīvē un darbībā, pieņem grupu normas, vērtības un uzvedības standartus. Cilvēka tuvākās dzīves apkārtnē ir dažādas mazās grupas – ģimene, radinieki, draugi, kuras veido katra cilvēka mikrovidi. Savukārt mazās grupas ietilpst lielajās – valsts, darba organizācijas, slāņi, etnosi, reliģija u.c., kuras attiecīgi veido katra cilvēka makrovidi. Cilvēka psihi un sociālo uzvedību ietekmē gan procesi mikro-, gan makrovidē. Lielās sociālās grupas galvenokārt ir socioloģisko pētījumu objekts, bet mazās grupas pēta sociālā psiholoģija.
Cilvēki apvienojas grupās, lai apmierinātu savu vajadzību pēc saskarsmes, pēc cilvēciskiem kontaktiem, pēc piederības, lai kopā darbotos, realizētu savus mērķus efektīvāk un rezultatīvāk, nekā tas būtu iespējams darbojoties vienam. Grupā cilvēki meklē arī atbalstu un aizsardzību no dažādām dzīves grūtībām.
Sociālā grupa (pēc Š.Brēmas (Brehm, 1998)) ir indivīdu kopums, uz kuru var attiecināt vismaz vienu no šiem raksturojumiem:
šie indivīdi noteiktā laika periodā atrodas mijiedarbībā,
viņiem ir kopēja piederība kādai sociālajai kategorijai (dzimumam, tautībai utt.),
viņiem ir kopējs liktenis, identitāte vai mērķi.
Vēl citi sociālie psihologi uzsver tādas, viņuprāt, svarīgas grupas iezīmes kā samērā bieža un intensīva cilvēku mijiedarbība, tiešs savstarpējais kontakts, kopējas uzvedības normas un savstarpējās lomas, kopējas piederības un līdzības izjūtas.…
