Tūrisms Latvijā 80.gados

Gan ņemot vērā mūsdienu pasaules tehnisko attīstību, gan arī politisko situāciju pat bez lielas pētīšanas top skaidrs, ka tūrisms mūsdienās no situācijas, kāda bija Padomju gados ievērojami atšķiras: tolaik ceļojuma galamērķus ietekmēja Latvijas atrašanās aiz tā saucamā „Dzelzs priekškara”, bet izvēlēto pārvietošanās veidu cilvēku rocība un satiksmes attīstība. Protams jānorāda, ka manu priekšstatu par nozari šajā laika periodā veido cilvēki, kas aptaujāti, topot darbam.
Aktīvais tūrisms, skolu ekskursijas
Jauniešu vidū, tāpat kā mūsdienās, arī tolaik ļoti populārs bija aktīvais tūrisms, taču aptaujātie informācijas avoti atzīst, ka viņu jaunības gados šo izvēli lielākoties noteica ierobežotās finanšu iespējas un tikai tad sekoja pārējie iemesli: vēlme atpūsties ārpus pilsētas, tuvāk dabai un iepazīstot dzimto zemi.
Nemainīgi populārākie aktīvā tūrisma galamērķi kā mūsdienās, tā arī tolaik bija Gaujas nacionālais parks: pastaigas Siguldā, garāki pārgājieni Līgatnē – tieši šo pilsētu tūrisma infrastruktūra šai laikā bija vislabāk attīstīta: trošu celiņš Siguldā, norādes, muzeji, bet Līgatnē Dabas mācību un atpūtas parks, kas jau tai laikā bija visapmeklētākais objekts skolu ekskursijās. Otrs populārākais bija Tērvetes meža ainavu parks, kur jau septiņdesmito gadu sākumā izvietoja tēlnieka Krišjāņa Kugras koka skulptūras ar Annas Brigaderes pasaku tēliem. Tāpat skolu ekskursijas veda uz Zvārtes iezi, Cēsu pilsdrupām, ievērojamu rakstnieku dzīvesvietām: brāļu Kaudzīšu „ Kalna kaibēni”, Kārļa Skalbes „Saulrieti”, Rūdolfa Blaumaņa „Braki”, brāļu Jurjānu „Meņģeļi”. Protams, arī Rīgas vecpilsēta, Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. …