Pēc galīgās zemgaļu sakāves 1290. gadā- latviešu un igauņu zemes tika apvietonas kopīgā zemē- Livonijā. Livonijas konfederācija sastāvēja no piecām valstiņām: Livonijas ordeņa valsts, Rīgas arhibīskapija, Kurzemes bīskapija, Tērbatas bīskapija, Sāmsalas bīskapija. Šīs apvienības ietvaros esošās valstiņas veda gandrīz pinīgi neatkarīgu iekšējo un ārējo politiku. Tomēr jau kopš 13. gs. Livonijas valstiņu valdnieki ik pa laikam sanāca uz apspriedēm. Kopš 14. gs. uz kopīgām sanāksmēm sanāca arī Livonijas pilsētu un arhibīskapiju vasaļi. Pilsētu namnieki, kuri pārstāvēja trešo kārtu sanāca uz savām pilsētu sanāksmēm. Vienīgi ceturtais kārtai (zemniekiem) nebija nekādu politisko tiesību un iespēju. 15. gs. turpinājās mandtāgi (Sv. Romas impērijā tos sauca par landtāgiem), tomēr daudz nozīmīgāk Livonijas attīstības vēsturē ir landtāgu (Sv. Romas impērijā- reihstāgs) ieveidošanās, kur kopīgi lēmumu pieņemšanā un plānu veidošanā piedalījās domkapitilu, augstāko ordeņa valsts pavēlnieku, vasaļu, lielāko pilsētu rātskungu pārstāvjiem.
Konfederācijas galva bija Rīgas arhibīskapija, tomēr militārā (līdz ar to arī faktiskā) vara piederēja Livonijas ordenim, kas bija Vācu ordeņa zars. Lai arī teorētiski galvenā vara konfederācijā piederēja arhibīskapam, nesaskaņas ar ordeni bija tik lielas, ka arhibīskapi bieži vien (īpaši 14. gs pirmajā pusē) nemaz neriskēja dzīvot savās bīskapijās…
