„Bezgala skaista bija Latvija un spēcinoša tā dzīvā josta, kas aizvijās pa Vidzemes šoseju. Es jutos lepns.” – šie vārdi man raisa vēlmi, kaut varētu ceļot laikā un būt tā nelielā sastāvdaļa kaut kam nozīmīgam par ko ir vērts cīnīties.
Kaut gan rakstu valoda atšķīrās, abos bija izmantoti mūsdienu žurnālistikā neierasti, novecojuši vārdi, vārdu izskaņas, – „senči gadu simteņiem līduši līdumus”, „izlīdzēties”, „ačgārnība”, „meistarstiķis” u. c. Tāpat rakstos izmantoti arī internacionālismi – „viktoria” (uzvara), „resors”, „unificēt”.
Apskatot atmodas laika žurnālistu rakstus, noteikti varu secināt, ka tie atšķiras no mūsdienu darbiem. Atšķirība ne tikai notikumu ziņā, jo katram laikam protams sava sāpe, bet arī valodas izmantošanā. Katram laikam ir sava aktuāla leksika, kas vēlākajos gados samazinās vai pat izzūd. Loģiski, ka ikdienas sarunās, veidotajos rakstos, ja vien tie nesaistās ar vēsturiskiem jautājumiem, šāda veida vārdus, t. i., sovetismus, vecvārdus neizmanto.
Tomēr visos laikos vārda nozīme nepazūd, tas ir spēks un ierocis, kas maina pasauli. Tikai svarīgi ir kā šos vārdus izmanto. Šodienas informācijas laikmetā vārda nozīme samazinās, jo vairums cilvēki ir skeptiski un lielākoties raugās uz ikdienas procesiem ar šaubām. Atmodas laikā cerību pilni vārdi par labāku nākotni bija iedvesmotāji, tie apvienoja cilvēkus kopīgam mērķim, kas arī tika sasniegts.
…
