-
Nāvessods - būt vai nebūt
Domāju, ka uz mūža iesodzītie būtu jānodarbina smagā fiziskā darbā, tas kalpotu kā darba terapija un lietderīga nodarbe ik dienu. Tāpat arī uzskatu, ka ik vienam ieslodziīajam, ja viņš to vēlas, jādod iespēja kontaktēties ar kapelānu vai psihologu.
Novērtējuma pamatojums
Manu nostāju pret nāvessodu ietekmē ētiskie apsvērumi - mans pamatarguments ir tas, ka nevienam no mums nav tiesību atņemt dzīvību citam, lai arī kādus pārkāpumus viņš būtu veicis. Manuprāt, nogalinot kādu pat slepkavu, mēs arī kļūstam par slepkavām. Slepkavas sodīšana ar slepkavību ir bezjēdzīga. Tā noliedz līdzcietību un nemazina nežēlību. Kaut arī mūža ieslodzījums nebūt nav nekas cilvēcīgs, tas tomēr neatņem cilvēkam tiesības dzīvot. Izciešot mūža ieslodzījumu, cilvēks ir spiests izvērtēt savu rīcību un pārdomāt tās sekas, neskatoties uz to, vai viņš pats atzīst savu vainu vai nē. Neatgriezenisko seku apzināšanās arī kalpo kā visaugstķais sods par noziegumu.
Nāvessoda pilnīga atcelšana būtu viens no humānas sabiedrības priekšnosacījumiem, pamats ētiska priekšstata veidošanai par cilvēka dzīvību kā neaizskaramu pamatvērtību.
…
Nāvessoda nepieciešamība ir globāla mēroga jautājums, kas sabiedrībā bijis aktuāls vienmēr. Ja agrākos laikos sodīšana ar nāvi bija pašsaprotama un plaši atbalstīta, tad mūsdienās lielākā daļa sabiedrības to uzskata par pārāk necilvēcīgu un nepieņemamu sodu. Nāvessods ir sodīšana ar dzīvības atņemšanu par īpaši smagiem noziegumiem. Nāvessods ir galējais soda mērs, ko var piespriest notiesātajam. Valstīs, kurās noziedzinika rīcību izvērtē pēc kriminālkodeksa, par soda mēru veidu spriež tiesa. Tad, kad tiesa pēc lietas izskatīšanas ir nolēmusi notiesāto sodīt, notiesātais tiek izmitināts cietumā līdz soda izpildes dienai. Arī uz nāvi notiesātie zināmu laika posmu pavada stingrā režīma cietumā. Mūsdienu pasaulē krasi samazinās to valstu skaits, kuras atbalsta nāvessodu izpildīšanu.
