Lai atjaunotu savu relatīvo labklājību pēc 1.Pasaules kara, Eiropai bija jāpieliek milzīgas pūles. Šo atjaunošanos kavēja divi svarīgi faktori: Eiropas valstīs bija iznīcināta rūpniecība, tās savstarpēji bija sarūgtinātas, kas kavēja starptautisko tirdzniecību; reparācijas un kara aizņēmumu maksājumi kavēja investīcijas. Tomēr laika gaitā Eiropa pamazām atkopās, pēc Lokarno līguma atjaunojās starptautiskie sakari. Ekonomisko izaugsmi nobremzēja saimnieciskā krīze, kas sākās pēc 1929.gada.
Tūlīt pēc kara visās Eiropas valstīs, izņemot komunistisko Krieviju, valsts pārvaldes forma bija demokrātija. Bija sagrauti diktatoriskie režīmi un demokrātija kā valsts pārvaldes forma baudīja augstu prestižu.
Itālijā parlamentārā sistēma bija salīdzinoši vāja. Premjerministri nomainīja viens otru, tomēr gandrīz visi tie izrādījās nespējīgi risināt problēmas. Bija vārga ekonomika, liels valsts parāds un neattīstīta rūpnieciskā ražošana. Tauta bija cietusi lielus zaudējumus karā un daudzi (sevišķi nacionālisti) bija neapmierināti ar to kā noteikta valsts robeža pēc Versaļas līguma.
…
