Galvenā racionālās izvēles teorijas būtība ir tā, ka cilvēki vairāku izvēļu un darbību priekšā izvēlēsies to, kas pēc viņu domām sniegs lielāko ieguvumu.1 Racionālās izvēles teorija radās kā biheiviorālā revolūcija Amerikas politikas zinātnē pagājušā gadsimta 50-tajos un 60-tajos gados. Tā pētīja indivīdu uzvedību, izmantojot empīriskas metodes. Turklāt tā kļuva par noteicošo pieeju politikas zinātnē, vismaz ASV jau nu noteikti. Pretēji biheiviorālistiem racionālās izvēles teorijas piekritēji savu metodoloģiju balsta ekonomikā nevis socioloģijā vai psiholoģijā. Antonijs Dovns (Anthony Down) bija pirmais, kurš racionālās izvēles teoriju izmantoja pētot elektorāta uzvedību un partiju sāncensību, radot apvērsumu elektorāta uzvedības pētījumos.2
Racionālās izvēles teorija sevī ietver arī tā saukto spēļu teoriju, kas analizē situācijas, kur citu stratēģijas izvēle ietekmē paša labāko izvēli un pretēji.3 Turklāt tas lielā mērā ietekmēja kolektīvās darbības teoriju, ļaujot izprast, kāpēc dažreiz ir iespējams izvairīties no kolektīvās darbības neveiksmēm, ja lēmumpieņēmēju skaits ir mazs.…
