Platons uzskata, ka cilvēka dvēselē ir trīs dabiskās īpašības (daļas): saprātīgums, vēlmes, iekāres un niknums. Šajā dvēseles kārtībā pastāv hierarhija, kur saprāts kontrolē gan vēlmes, gan iekāres. Viņš nodala vēlmes, iekāri un prātu. Par dvēseles saprātu Platons uzskata to, kas domā uz spriež, savukārt tas, kas mīl, cieš badu un slāpes ir dvēseles neprāts un alkatība, kas ir pakļauta mainīgām iekārēm. Dvēseles alkatība var būt saistīta ar negausību un baudkāri. Kā trešā dvēseles daļa tiek minēts niknums un dusmas, kas ir radniecīgas dvēseles otrajai daļai, alkatīgajai. Platons uzskata, ka niknums nav iekāre. Tas tiek pierādīts ar piemēru. Kāds vīrs, iedams gar Atēnas mūriem, pamanījis bendes pamestus līķus. Viņam radās vēlēšanās līķus apskatīt, bet tajā pašā laikā viņš sāka dusmoties uz sevi un taisījās iet prom. Kādu laiku viņš cīnījās pats ar sevi, līdz beidzot iekāre ņēma virsroku un viņš aizgāja apskatīt līķus. Šajā piemērā ir atspoguļots, ka dusmas dažreiz cīnās ar iekārēm un, ka tās ir dažādas jūtas. Tādu gadījumu, kad dusmas iet kopā ar iekārēm, nav. …
