Gandrīz katrā kultūrā kopš seniem laikiem ir zināmas vielas, kas maina cilvēka psihisko stāvokli, ir pazīstamas to lietošanas sekas – slimīgas atkarības veidošanās. Katrai no narkotikām ir atšķirīga cilme un izplatības vēsture. Arī pielietojums ir bijis dažāds – sāpju remdināšanai, apziņas izmainīšanai reliģiskajos rituālos, jūtu nomākšanai vai pastiprināšanai, piemēram, gatavojoties kaujai, lai iegūtu īpašu nežēlību pret ienaidnieku. Burvji pielietoja narkotiskās vielas, kuras ieguva no augu valsts, lai gūtu reibumu reliģisku rituālu laikā, kā arī ārstnieciskiem efektiem, piemēram, lai nomierinātu slimnieku. Pateicoties tirdzniecībai un kariem notika mijiedarbība un kontakti starp kultūrām, un līdz ar visu citu izplatījās arī narkotikas.
Opiju senatnē pielietoja Vidusjūras rajonā kā līdzekli pret caureju, kuņģa krampjiem, klepu un locītavu sāpēm. Opija lietošana tiek saistīta ar seno Ķīnu, kur to lietoja reliģisku pasākumu laikā. Apmēram tajā pašā laikā to sāka lietot Indijā, Persijā un Āfrikā, kur opiju ieveda arābu tirgotāji. Opiju līdz mūsdienām pārsvarā lietoja siltā klimata zemēs – Indoķīnā, Tālos austrumos.
Senie ēģiptieši opija magoni piemin asīriešu tekstos, kā arī to apraksta sengrieķu un romiešu rakstnieki. Homērs apraksta opiju nomierinošo iedarbību.
Kad 18.gs. koloniālā valsts Anglija iekaroja Bengāliju, tā ieguva kontroli pār opija tirdzniecību. Lai saglabātu savu tirdzniecības balansu tā piespieda Ķīnu ņemt opiju kā sudrabu, samaksas vietā par iepirktajām precēm. Jau 1835.gadā divi miljoni vergu Ķīnā pīpēja opiju. Tā izvērtās par lielu sociālu problēmu, kuru veicināja tirgotājvalsts Anglija. …
