Jauna valsts, jauna pieredzes un arī savā ziņā jauna dzīve sākās 1918. gada 18. novembrī, kad tika proklamēta Latvijas Republikas valsts. Ar šo datumu iezīmējas jauns posms Latvijas vēsturē – brīvvalsts pastāvēšanas gadi. Pirmie pastāvēšanas gadi izvērtās par politisku cīņu, kuru uzvarot, Latvijas valsts un tās iedzīvotāji pierādīja savu spēju būt neatkarīgiem un par sevi pastāvēt. Latvijas brīvvalsts gadi ir bijuši grūti, jo valsts politiķiem nebija pieredzes demokrātiskas valsts pārvaldē, kā arī ekonomisko problēmu risināšanā.
No 1918. gada nogales līdz 1920. gadam Latvijā risinājās Brīvības cīņas, un tikai pēc šīm cīņām var runāt par Latvijas Republiku, kas spējīga pastāvēt un veikt visas valsts funkcijas. Par pirmajām veiksmēm politiskajā dzīvē, es uzskatu noslēgtos miera līgumus 1920. gada 11. augustā ar Padomju Krieviju un 1920. gada 15. jūnijā ar Vāciju, kuras līdz tam ir kavējušas Latvijas Republikas kā valsts attīstību. Arī 1921. gads ir bijis veiksmīgs Latvijai, jo šajā gadā Latviju atzīst de iure un 22. septembrī Latvija tiek uzņemta Tautu Savienībā.
Arī iekšpolitikā 1920. gads ir nozīmīgs ar to, ka tiek rīkotas Satversmes sapulces vēlēšanas, un jau no 1920. gada 1. maija sāk darboties Latvijas Republikas Satversmes sapulce, kuras pamatmērķis bija izstrādāt un pieņemt valsts pamatlikumu jeb Satversmi. Cilvēku aktivitāte un atbalsts vēlēšanās ir tas, kas veicinājis demokrātiskas valsts attīstību. Satversmes sapulce darbojās no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 7. novembrim, šajā laikā tika izstrādāti jauni likumi, gūta politiskā pieredze un izveidota pirmā Latvijas Republikas Saeima, kura kļuva par augstāko likumdevēju Latvijā.…
