4000.g. p.m.ē. Senajā Ēģiptē, Līvijā, Bābelē masāžu izmantoja gan ārstējot brūces, ko kareivji guva kaujās, gan fizisko spēku atjaunošanai pēc kara pārgājieniem. Vienā no papirusiem, ko atrada 1841.g. Ēģiptes karavadoņa sarkofāgā, bija attēloti tādi masāžas paņēmieni kā glaudīšana, berzēšana un dauzīšana. Asīrijas ķēniņam Sanheriba (861.-705. g. p.m.ē.) piederošu priekšmetu vidū bija bareljefs no alebastra, kas attēloja divus cilvēkus, viens, no kuriem masēja otru.
Mūsdienās atrastās akmens adatas fakts ir ļāvis Ķīnas tautas medicīnas akadēmijai secināt, ka akupunktūra ir pastāvējusi vismaz 10. tūkstošgades atpakaļ, bet roku masāža daudz agrāk. Masāža īstenībā ir daļa no reliģiskām, filozofijas un medicīnas mācībām, kas nākušas no tūkstošgadu dziļumiem. Jau sen masāžu pielietoja Senajā Indijā, Japānā, Korejā, Senajā Ēģiptē, Senajā Grieķijā un Senajā Romā, Austrumu un Rietumeiropas valstīs, Senajā Krievzemē un daudzos citos pasaules nostūros. Ir zināms, ka masāžu pielietoja pat pirmatnējās Dienvidāfrikas ciltis. Acīmredzams, ka pašā sākumā sāpīgās vietas glaudīja, berzēja un mīcīja tīri instinktīvi. Masāžu veica tautas medicīnas pašos agrīnajos attīstības posmos.
Beidzamā masāžas pārveidošanās par patstāvīgu ārstēšanas metodi notika tikai mūsu ēras pirmās tūkstošgades otrajā pusē. Kopš tiem laikiem cilvēce vāca un akumulēja šo pieredzi.
…
