Katra cilvēka dzīves mērķis ir laime, līdz ar to tā tiek meklēta visur – brīvībā, ticībā, cerībā, mīlestībā, draudzībā, pienākumā, darbā, varā, bagātībā, skaistumā, harmonijā, saskaņā ar sevi, sabiedrību, visumu utt. Laime tiek meklēta pastāvīgā, pozitīvā dzīvē, liktenī, mūžībā, pat mirklī un nemirstībā, ideālos, ģimenē, dzīves pilnībā, atpūtā un tml. Bet katrs cilvēks laimi meklē citur, jo, kā teicis Herberts Spensers ”laime ir pārāk subjektīva, individuāla, svārstīga un pat kaprīza; tā atrodas nejaušības varā; ir pārāk pretrunīga; ir likteņa dāvana.“ Piemēram, Kants saskata laimi paša pilnībā un apkārtējo laimē, savukārt citi cilvēki tā nedomā, līdz ar to tas ir subjektīvs, individuāls vērtības mērs, kas atrodas nejaušības varā, jo vienu mirkli jau minētais Kants var justies apmierināts ar dzīvi un sevi, viņam var likties, ka dzīve ir piepildīta, bet otrā mirklī var justies pilnīgi pretēji, tādēļ laime ir likteņa dāvana. Tā kā laime ir subjektīvs jēdziens, tad katrs to saskata citās vērtībās un labumos. Kā piemēram, kultūra ir tikai viena neliela šo vērtību daļa. Kultūras attīstība ir tikai kultūras situācijas uzlabojums, bet spriest, vai cilvēks ir laimīgs, pēc kādas dzīves situācijas ir ļoti nepilnīgi, jo cilvēkam ir jābūt apmierinātam ar dzīvi kopumā. No tā mēs varam secināt, ka kultūras attīstība tikai rada prieka un apmierinājuma sajūtu. Un, piemēram, ja kāds jūtas laimīgs tādēļ, ka kultūra ir sasniegusi jaunu, vēl nebijušu pakāpi, tad drīz vien šī laimes sajūta pazūd un atkal cilvēkam ir vēlēšanās pēc kaut kā jauna un nebijuša, vēlme tiekties pēc nesasniegtā. …
