Hemosideroze

Ievads
Hemosideroze ir patoloģisks stāvoklis, kad patoloģisku procesu dēļ hemosiderīns pastiprināti deponējas daudzos orgānos un audos. Sākotnējās stadijās hemosiderīns ir atrodams aknu, liesas, limfmezglu un kaulu smadzeņu makrofāgos, bet vēlākās stadijās tas parādās arī parenhīmas šūnās tādos orgānos kā aizkuņģa dziedzeris un sirds.
Mērenu uzkrājumu gadījumos hemosideroze orgānu funkcijas netraucē, tomēr pie ievērojamiem hemosiderīna uzkrājumiem var attīstīties orgānu fibroze: aknu ciroze, aizkuņģa dziedzera fibroze ar diabētu vai sirds mazspēja. Šādu patoloģisko procesu sauc par hemohromatozi.
Tādēļ, ka hemosideroze neizsauc ārēji redzamas pārmaiņas, to ir grūti diagnosticēt laicīgi. Diemžēl cilvēki bieži vien nereaģē uz hemosiderozes izsaukto ādas hiperpigmentāciju, un pie ārsta vēršas tikai tad, kad jau ir sākušies orgānu funkciju traucējumi.

Vēsture
Hemohromatozi pirmais aprakstīja fon Reklinghausens (von Recklinghausen) 1889. gadā, kā tumšus plankumus uz ādas. Viņš aprakstīja arī neirofibomatozi kuru sauc arī par Fon Recklinghausena slimību.

Slimības etioloģija
Hemosiderīns ir hemoglobīna derivāts, zeltains no dzeltenīga līdz brūnam, granulārs vai kristālisks pigments, kas ir viena no lielākajām dzels deponētajām formām.
Ir ļoti svarīgi lai organismā dzelzs atrastos nemitīgā cirkulācijā starp funkcionāli aktīvo un deponēto formu (skatīt 4. attēlu). Dienā pie pilnvērtīga uztura mēs uzņemam 15 g dzelzs no kuriem uzsūcas 10-18mg, un zaudējam – 1-2 mg.…