Patieso savas dzīves vērtību viņa saprot tikai pēc traģiska notikuma ar Marju, kad meitene nomirst. „(..) pēkšņi viņas acu priekšā nostājas Marjas mātes seja, tās skatiens teica, ka vienkārši un laimīgi viņai līdz šim dzīvē ir veicies. Viņa juta klusas dusmas šī skatiena priekšā, jo tas it kā pieprasīja būt pateicīgai, bet viņa jau bez visas prasīšanas bija pateicīga.”
Manuprāt, šī stāsta galvenā doma bija tāda, ka mēs apzināmies to, kas ir laime, mūsu dzīvē tikai tad, kad ar mums vai arī ar kādu mums tuvu cilvēku notiek nelaime, un bieži vien mēs neprotam novērtēt to, kas mums ir dots.
…
