Ungārijas ceļš uz demokrātiju jau būtu jāaizsāk ar 1960tajiem , Kadāra reformām. Šajā laikā Kadārs izveidoja jaunu politiku zem motto “ Kas nav pret mums, tas ir ar mums”. Viņš deklarēja vispārēju amnestiju un ieviesa realatīvi liberālu kultūras un ekonomisko kursu. 1966. gadā Centrālā Komiteja apstiprināja “Jauno ekonomikas mehānismu”, caur kuru tika meiģināts pieveikt centrālās plānošanas neefiktivitāti, padarī Ungāriju vairāk konkurētspējīgu pasaules tirgos, radīt labklējību un garantēt politisko stabilitāti.
Lai nu kā, bet reforma nebija tik visaptveroša, kā bija plānots, un pamata centrālās plānošanas trūkumi veidoja ekonomisko stagnāciju. Nākamajās divās relatīvās iekšzemes klusuma dekādēs, Kadāra valdība atsaucās uz spiedienu pēc politiskas un ekonomiskas reformas prasības un blakus spiediena no reformas oponentiem, ar 1980tajiem tika sasniegtas dažas ilgstošas ekonomiskas reformas un limitēhja politisko liberalizāciju, kā arī nodevās ārpolitikai, kas veicināja lielāku tirgus apjomu ar Rietumiem.
Tomēr šie visi notikumi veda pie tā , ka Ungārijas pāreja uz Rietumu stila parlamentāro demokrātiju, bija pirmā un maigākā starp pārējām Savienības bloka valstīm.
Ar 1987. gadu partijas aktīvisti, birokrātija un Budapeštā bāzētie intelektuāļi sāka aizvien vairāk pieprasīt izmaiņas. Daži no šiem kļuva reformu sociālisti, kamēr citi sāka kustības, kas sāka parādīties partijās. Jaunie liberāļi veidoja Jauno demokrātu partiju (FIDESZ); tā sauktā demokrātiskās opozīcijas serde veidoja Asiciocāciju no brīvajiem demokrātiem (SZDSZ), un neopopulistiskā nacionālā opozīcija izveidoa Ungātrijas Demokrātisko forumu (MDF). Pilsoņu aktivitāte intensificējās līdz tādam līmenim, kas nebija redzēts kopš 1956. gada revolūcijas.…
