Latvijas brīvības izcīnīšana un starptautiskā atzīšana pēc Pirmā pasaules kara bija liels notikums un reizē arī sākums smagam darbam, lai atjaunotu kara laikā izpostīto zemi un kultūru. Latvija tiešām bija barbariski izpostīta, sagrauta un izlaupīta.
Tā nesaņēma kara zaudējumu atlīdzību no Vācijas, kā, piemēram, Beļģija un Francija.
Krievija, mieru slēdzot, samaksāja 4 miljonus zelta rubļu, taču tas bija nieks, salīdzinot ar tām vērtībām, kas kara laikā bija aizvestas uz Krieviju.
Bija sācies jauns gadu desmits. Divdesmitie gadi. Neatkarīgā Latvijas valsts guva iespēju sevi tā pa īstam apzināties – pēc kara darbu uzsāka Latvijas fabrikas un rūpnīcas, laukos saimniekoja lielo saimniecību īpašnieki, un viņiem pievienojās paprāvs pulks vācu baronu kādreizējo zemju ieguvēji – jaunsaimnieki; viņi stājās aiz arkla vai sējmašīnas cerību un uzņēmības pilni. Latvijas Universitātē skolojās jaunie inžeznieri, ārsti un skolotāji, viņi sanāca kopā korporāciju saietos un uzdziedāja brašas, reizumis bramanīgas diesmas.
Bija jāsakārto saimnieciskā dzīve, jārada drošība un uzticība savai jaundibinātajai valstij. Laikam gan darba prieks tautā vēl nekad nebija bijis tik liels, jo šoreiz latvieši zināja, ka viņu pūliņu augļi paliks pašu un nevis svešu kungu rokās.
Latvieši loloja cerības uz savu – latvisku un brīvu – valsti. Ar pilnu sparu katrs latvietis, kurā mājoja doma par gaišu nākotni, kaut kādā mērā piedalījās Latvijas kultūras dzīvē un cēla nacionālo pašapziņu. Latvija ievilka jaunu elpu un sākās kultūras notikumiem bagāta dzīve. …
