-
Sajūtas un uztvere
Apjēgšana ir spēja uztverto ierindot noteiktā priekšmetu vai parādību grupā un apzīmēt to ar vērdu, t.i., definēt to. Ja tas nenotiek, piemēram, saskarsmē ar pilnīgi nepazīstamu objektu, tad tas tiek izzināts nevis ar uztveri, bet ar sajūtām. Citiem vārdiem, šai gadījumā tiek atspoguļots nevis objekts kopumā, bet tikai atsevišķas tā īpašības (krāsa, forma, svars u.c.). Priekšmets tiek uztverts tikai tad, ja tas ir apjēgts. Šī likumsakarība nosaka uztveres saistību ar domāšanu un runu, līdz ar to bagātina uztverei, sasaistot juteklisko un abstrakto pasaules atspoguļošanu.
Aperecepcija (no lat. Ad – pie, pereceptio – uztvere) ir pieredzes (zināšanu, māku, interešu) ietekme uz objektu vai priekšmetu uztveri.
Bieži vien aperecepcija iespaido uztveres atlasi, kam raksturīgas objekta vai tās daļu uztveres priekšrocības.1
Konstantums ir uztveres likmsakarība, kam svarīga loma cilvēka darbības organizēšanā. …
Sajūtas un uztvere ir vienota jutekliskās izziņas procesa posmi, kas nesaraujami saistīti viens ar otru, un tai pašā laikā tiem ir kvalitatīvas atšķirības. Atšķiras arī šo procesu rezultāti. Ar sajūtu palīdzību mēs iegūstam zināšanas par priekšmeta atsevišķām iezīmēm un īpašībām, bet uztveres rezultātā tiek iegūts vienots priekšmeta tēls. Tātad uztvere cilvēkam dod dziļākas zināšanas par apkārtējo pasauli. Uztvere ir psihisks izziņas process, kurā atspoguļojas to priekšmetu un parādību īpašību kopums, kuri iedarbojas uz maņu orgāniem. Jāatzīmē, ka uztvere nebūt nav sajūtu summa, bet gan cilvēka spēja atspoguļot pasauli kvalitatīvi augstākā pakāpē. Uztveres veidu klasifikācijā ir divas pieejas. Par pamatu pirmajai pieejai tiek ņemta galvenā maņu orgāna darbība uztveres procesā (redze, dzirde, oža, tauste). Otra, vairāk izplatīta pieeja, pamatojas uz matērijas eksistences formām: kustību, telpu, laiku.
