Vējš nopūš no koka pēdējo rudens lapu, un tā aizlido, augstu paceldamās gaisā un mezdama vairākus kūleņus, un nokrīt turpat pie vecā celma, kas tur jau atrodas gadiem. Runcis domīgi staigā gar slaidajiem vilkābeļu stumbriem un izliekas nejūtam ziemas tuvošanos un ņipro aukstumu, kas kož degunā. Lūkojoties pa logu, ne to vien var ieraudzīt, bet es zinu, ka šāds skats paveras tikai no manas mājas loga. …
