-
Romiešu tiesības
Secinājumi.
No visa iepriekš minētā var secināt, ka Šodien romāņu – ģermānu tiesību sistēmas ir atrodamas pārsvarā kontinentālajā Eiropā, taču arī Latīņamerikā un atsevišķās Āfrikas valstīs, kur tās pamazām tika ieviestas kolonizācijas vai labprātīgās recepcijas rezultātā. Šīs tiesību sistēmas pamatā ir tādi avoti kā, piemēram, romiešu civiltiesības, ģermānu paražu tiesības, viduslaiku teologu pētījumi vai dabisko tiesību filozofija. Kontinentālās Eiropas tiesību lokam ir pati senākā un teorētiskā ziņā - piesātinātākā vēsture. Tās tiesību filozofijas sākotne ar tai raksturīgo ētisko taisnīguma izpratni saskaitāma Senajā Grieķijā. Augsto juridisko tehniku un civiltiesības kontinentālās Eiropas tiesību sistēmas aizguva no Senās Romas. Šīs tiesību filizofijas sākuma meklējams vēl Senajā Grieķijā, kur Pitagors izteica atziņu, ka taisnīgums pauž harmoniju, kalpo labam un taisnam, bet ne sliktam un līkam. Piemēram , Senās Romas 6.gadsimta tiesību avots „Corpus Iuris Civilis” noteica „Ius est ars boni et aequi” (lat.- tiesības ir labas kārtības un taisnības māksla).
Būtiska nozīme ir tiesību avotu hierarhijai un struktūras sadalījumam pa dažādām nozarēm un pakārtotības līmeņiem. Ir raksturīga izteikta tendence veidot kodifikācijas un tiekšanās pēc vienkāršības, skaidrības un stringrības normu izstrādāšanā, tam raksturīgs galvenais princips, ka rakstīta norma dominē par tiesnešu viedokli vai pārliecību. …
Nodibinot Impērijas centrālo tiesu 1495 gadā tika noteikts, ka lietas tiks šķirtas uz Impērijas tiesību un rakstīto tiesību pamata, ar rakstītajām domājot Corpus Iuris Civilis .Līdz ar to var secināt, ka tās kļuva saistošas tiesām un spēkā esošas. Latvija un romiešu tiesības. Apskatot romiešu tiesības Civiltiesībās, tad tai ir sena vēsture. To izcelsme ir saistāma ar seno Romu. Romiešu tiesībās termins «ius civile» nozīmēja Romas pilsoņu tiesības (civilis – «pilsonis»), tur bija arī cilvēki, kam šo tiesību nebija (ārzemnieki, nepilsoņi, vergi). Romiešu «ius civile» sākotnēji aptvēra visas pilsonim piederošās tiesības, arī tās, ko vēlāk sāka saukt par publiskajām tiesībām – piemēram, vēlēšanu un citādas līdzdalības valsts pārvaldīšanā tiesības). Kad vēstures gaitā jaunajām Eiropas valstīm bija vajadzīgi likumi, tika pārņemta romiešu tiesību daļa – privātās tiesības. Publiskās tiesības nepārņēma, jo valsts organizācija jaunajām valstīm bija citāda nekā Romai. Arī Latvijas 1937. gada Civillikums veidots pēc romiešu tiesību institūtu sistēmas un principiem.(Džugleja, 2007: 103.lpp).
