Vecajai eglei mežmalā bija daudz čiekuru. Kad sēkliņas bija nogatavojušās ,putni un vējš bija tās iznesājuši.Un tā, pēc kāda laika, virs zemes parādījās mazs, zaļš asniņš. Sēkliņa bija atradusi sev labu augsni. Eglīte auga lēnu, bet bija ļoti skaista ,kupla, jo to nenomāca lieli koki un krūmi.Ta auga netālu no liela meža. Vasarā zem tās zariem no karstās saules paslēpās kukainīši. Arī mazāki meža zvērini varēja rast patvērumu, jo zariņi liecās līdz pašai zemei. Rudens vēji un lieti gan tai nepatika. Piemirkuši zariņi bija smagi. tuvojas ziema ar augstumu un salu. Lai tai nebūtu auksti, sniedziņš to apsedza ar savu balto, mīksto villainīti.
Arī Ziemassvētki bija jau klāt. Cilvēki gāja uz mežu meklēt svētkiem eglīti. Skaista eglīte to redzēdama bailēs trīcēja .Kaut tikai to neieraudzītu un nenocirstu. Kā gribējās izaugt par lielu skaistu koku!
…
