-
Krišjānis Barons
1860. gada vasaras brīvdienas, lai labāk iepazītu savu dzimteni, K. Barons kājām devās no Tērbatas uz Dundagu. Ceļojums ilga piecas nedēļas un sniedza spilgtu priekšstatu par Vidzemes un Kurzemes dabu un ļaudīm.
Tajā pašā gadā arī nāca klajā K. Barona darbs „Mūsu tēvzemes aprakstīšana”, kas ir pirmā latviešu tautības autora rakstīta ģeogrāfijas grāmata par Baltiju.
Līdzekļu trūkuma dēļ studijas Tērbatas universitātē Barons nebeidza. 1861. gadā K. Barons ar prieku uzņēma Jura Alunāna uzaicinājumu doties uz Pēterburgu un kļūt par „Pēterburgas Avīžu” līdzstrādnieku. Kad redaktors Juris Alunāns smagi saslima, K. Barons kļuva par laikraksta faktisko vadītāju.
Darbam „Peterburgas Avīzēs”, novērejot grūtības un sarežģījumus, K. Barons nodevās ar visu sirdi. Viņš bija ne tikai redaktors, bet arī daudzu rakstu autors. Reti bija tie avīzes numuri, kuros neparādītos viens vai divi, bet reizēm pa pieci vai seši K. Barona raksti. Viņš pievērsās astronimijas, folkloras, dabas zinātņu jautājumiem, iepazīstīnāja latviešus ar Darvina mācību, cīnījās pret māņticību. …
Krišjānis Barons un latvju dainas ir nešķirami jēdzieni. Domājot par K. Baronu, prātā nāk biezie „Latvju dainu” sējumi, Jaunsudrabiņa draudzīgi zīmētajs „Barontēva diesmu kamols” un pazīstamais fotoattēls „Barons pie dainu skapīša”. Savācot, sakārtojot un izdodot latviešu tautasdziesmas, Krišjānis Barons ir veicis tādu darbu, ar kuru pamatoti varētu lepoties ikviena kultūras tauta pasaulē. Jāpievienojas J. Sudrabkalna vērtējumam, ka Krišjānis Barons, „glābdams dainu nemirstību, pats kļuva nemirstīgs”. Šķiet, ka biezie dainu sējumi it kā aizēno K. Baronu – rakstnieku, dzejnieku, „Pēterburgas Avīžu” redaktoru – visu, kas raksturo viņu kā jaunlatviešu kustības darbinieku, K. Valdemāra domubiedru. K. Barona dzīves gaitas aizsākās Struteles muižā bijušā kalpa vēāk vagara ģimenē, kurā viņš bija jaunakājs no astoņiem bērniem. Zēnam bija tikai septiņi gadi, kad ģimene zaudēja savu abgādnieku. Mātei grūti nācās rūpēties par četriem bērniem, kas vēl nebija uzsākuši patstāvīgas darba gaitas. Tādēļ bērni agri tika radināti pie patstāvības un darba. Cūku ganīšana bija pirmajs mazā Krišjāņa patstāvīgajs darbs. Par savu īsto pirmo skolu K. Barons uzskata Kubeles skolu netālu no Dundegas, kur viņš sāka mācīties pēc tam, kad kopā ar māti pārgāja dzīvot pie vecākās māsas Dundegā. Te par skolotāju strādāja Ernests Dinsbergs, kurš ievēroja ļoti apdāvināto skolēnu un lūdza viņa māsas vīru, ja vien iespējams, sūtīt zēnu pilsētas skolā. Māsas vīrs uzņēmās Krišjāņa skološanu, un tā viņš sāka mācīties Vēntspils elementārskolā un vēlāk apriņķskolā. Skolotājs nosaucis K. Baronu un minējis, ka šis zēns ar savu centību un apdāvinātību gan pelnot atbalstu tālākai izglītībai. Ar gubernatora A. Suvorova gādību K. Barons iestājās Jelgavas ģimnāzijā, taču materiālo pabalstu viņš saņēma tikai vienu gadu. Pēc tam visu ģimnāzijas laiku bija pašam sev jāpelna uzturs. Lai gan materiālie apstākļi bija grūti, K. Barons 1856 gadā devās uz Tērbatas universitāti un iestājās matemātikas fakultātē. Tērbatā viņš drīz vien iepazinās ar K. Valdemāru un kļuva par vienu no aktīvākajiem jaunlatviski noskaņoto studentu
