„Propaganda ir vienas sociālās grupas ar nodomu veidota komunikācija, kas piesātināta ar simboliku un retoriku, kā arī apelē uz masu emocionāliem un iracionāliem aspektiem.”1
Termina „propaganda” pirmsākumi saistāmi ar reliģiju, pateicoties pāvestam Gregorijam IX, kas 1622.gadā izveidoja organizāciju „Ticības vairošana” (de Propaganda Fide), kas pildīja misionāru kontroles funkcijas reģionos, kur tika veiktas misijas ar mērķi nostiprināt kristīgo ticību. Galvenie tās uzdevumi bija sludināt kristīgās ticības pārākumu un priekšrocības attiecībā pret citām ticībām, kā arī kontrolēt garīdznieku darbības, lai tās atbilstu, tā laika pieņemtām, baznīcas morāles normām. Tādējādi, izplatoties kristietībai, proporcionāli tai, izplatījās arī pati organizācija, ar laiku iegūstot arī ne tikai reliģisku, bet arī politisku lomu. Tomēr laikā, kad bija stipri ierobežotas komunikācijas iespējas, nebūtu pareizi vilkt paralēles starp propagandu vēlīnajos viduslaikos un propagandu 20. gadsimta vidū.
Par propagandas, tādas kā mēs to pazīstam šodien „tehnoloģiski attīstītas sabiedrības socioloģisku fenomenu”2, sākumu varētu datēt 19 gadsimta beigas un 20 gadsimta sākumu. Pateicoties straujai tehnoloģiju attīstībai radās iespēja aptvert lielākas ļaužu masas un daudz ātrāk nogādāt informāciju līdz tās patērētājam, kas, savukārt radīja labvēlīgu augsni masu mēdiju attīstībai.…
