Mēs esam kā mazi, naivi un bezgala pūkaini cālīši šajā dīvainajā un abstraktajā realitātē... Un mēs vēlamies lidot, skriet gaisā – mēs vēlamies spārnus – lielus, plašus spārnus.
Gluži kā maigi putnēni, arī cilvēki, nākot pasaulē, vēlas zināt savu lomu, tikai apzinās to krietni vēlāk. Jā, tiesa, ka visi un katrs individuāli centīsies iekarot savu vietu zem saules un izplest savus spārnus krietni plašāk nekā citi, tā apzinoties savu lomu mūsu kopīgajā, nebeidzamajā pastaigā pa dzīves izrādi. Un katram arī, protams, ir šāda vieta un loma, tikai vai līdz galam pabeigta un noslīpēta, lai dabūtu savas spalvas pie lāpstiņām... Es arī esmu tikai cilvēks un arī vēlos spārnus, taču liktenī nav rakstīts, izzīlēts vai teikts, vai es tikšu mīlēta, nolādēta vai sveikta. …
