„Nemīļo mani, es esmu slikts cilvēks...Pazudis cilvēks...Ak, es esmu tik nelaimīgs, tik nelaimīgs!’’
Krustiņš ir ļoti nelaimīgs par to, ka viņam ir jāslēpj savs parāds, un uzskata sevi par sliktu cilvēku.
„Tā lieta – nieki, nieki!... Minu, kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar darīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu: izārdīt un adīt no jauna. E, nāc dzer. Jā, Matilde un es – mēs precēsimies. Tas ir, viņa ir precētāja, es – prece.
Krustiņš vēlas, lai viņa dzīvē varētu ko mainīt, vērst visu par labu, bet to saprot jau par vēlu, tad, kad viss sliktais jau ir pastrādāts, bet viņš to nožēlo.
„Tēv – es esmu nekrietns cilvēks!’’
Krustiņš jau ātrāk pasaka, ka ir slikts cilvēks, kaut gan tēvs to nesaprot, jo nav iedomājies, ka dēls tiešām radot parādu nav domājis neko
