20.gs māksla bija kā revolūcija, kuras mērķis bija mākslas sintēze. 20.gs. Māksla ieņēma četras pozīcijas: abstrakcija pret figurālismu glezniecībā, iedvesma pret profesionālismu mutvārdu mākslas sfērā, iekšējais pret stilu arhitektūrā un metafiziskais teātris pret psihoanalīzi skatuves mākslā.
Visvairāk 20.gs mākslai patīk izmantot mūsdienu pasaules atkritumus – dažādas atlūzas, gabalus, kokus, akmeņus, ķieģeļus un nekam nevajadzīgas, nefunkcionālas mantas. Māksla jau vairākus gadu desmitus veiksmīgi ekspluatē dažādu atkritumu sakrālo auru, pārvēršot mūsdienu mākslas galerijas un muzejus par kaut ko vidēju starp mākslas tempļiem un milzīgām pilsētas miskastēm.
Mākslai bija vara pasludināt dažādas lietas par vērtīgām. Agrāk tāda privilēģija bija tikai baznīcai. Nabadzība tiek parādīta mākslā, lai piesaistītu tai sabiedrību un iznīcinātu to dzīvē. Bet māksla, protams, vienmēr ir orientēta uz saglabāšanu, nevis iznīcību, un galvenokārt uz pašsaglabāšanos. Nabadzības estētika tiek atpazīta kā sabiedriski atzīta mākslinieciska vērtība.…
