Es varu dod padomu, atcelt Vacijas reparācijas, lai neizveidotu ekonomisko krīzi Vācijā.
6. Uzmanīgi izlasi G. Reires vērtējumu par Tautu Savienību!
“Tautu Savienības leģenda ir labi zināma – Pirmā pasaules kara uzvarētāji tajā saskatīja vīziju kā struktūrai, kas nodrošinātu, ka Pirmais pasaules karš bijis “karš, kas izbeidza visus karus”. Tās izveide 1920. gadā, pirmkārt, iezīmēja apņemšanos starpvalstu attiecības veidot
multilaterālisma garā. Otrkārt, tā bija apņemšanās novērst nākotnes karu, un tas bija paveicams kolektīvās drošības apstākļos. Šis princips balstās pieņēmumā, ka regulēta, institucionalizēta kārtība, kas balstās principā “visi pret vienu”, nodrošina lielāku stabilitāti nekā neregulēta, pašpalīdzībā balstīta balansēšana, kas vadās pēc principa “katrs pats par
sevi”. [..] Latvijas pieredze Tautu Savienībā vislielākajā mērā izriet no tālaika starptautiskās kārtības pamatiezīmēm. No vienas puses, “Tautu Savienības definētie kolektīvās drošības principi bija izdevīgi tieši mazajām valstīm, it īpaši Baltijas valstīm. Latvijai kā jaunai valstij
bija svarīgi nostiprināt savu atpazīstamību un prestižu starptautiskajā sabiedrībā”.[..]
Starpkaru periods neradīja multilaterālismu, tas radīja tikai iedīgli procesiem, kas sākās
pēc Otrā pasaules kara. No starptautisko attiecību attīstības viedokļa šim sākuma posmam ir liela nozīme – notika eksperimentēšana ar jaunām idejām un pirmie mēģinājumi jaunas
starptautiskās sistēmas radīšanā. Tie neizdevās, tomēr kā praksē ieviešama vērtību un normu sistēma netika atmesta. Šis periods pierāda, ka idejas var ietekmēt starptautisko attiecību attīstību gan regulatīvu normu, gan konstitutīvu normu veidā. Lai arī starpkaru periodā
Latvijas pieredze multilaterālu attiecību veidošanā nebija veiksmīga, tā netika atmesta kā nederīga. [..]…
