Tiesības Latvijā vācu okupācijas periodā (1941 – 1945)

1941.gada 22. jūnijā Otrā Pasaules kara ietvaros sākās karš starp boļševistisko PSRS un nacistisko Vāciju. Jau ar pirmajām kara dienām kara darbībai tika pakļauta arī Latvijas teritorija. Vācu spēki strauji virzījās uz priekšu. 1. jūlijā boļševiki atstāj Rīgu un 8. jūlijā Latvijā tika nodibināta Trešā reiha okupācija. Līdz ar Latvijas teritorijas nonākšanu Vācijas pārvaldes zonā, nacisti mēģināja savām ideoloģijas nostādnēm pakļaut arī vietējos iedzīvotājus.
Lai gan nacionālsociālistiskais režīms lielāko Latvijas tautas daļu nesajūsmināja, tomēr vācu armija tika sagaidītā kā atbrīvotāji no krieviem un palīdz atjaunot neatkarīgo Latvijas Valsti, par pēdējo gan nācās vilties. Sākās ideju uzspiešana, sabiedrībā, kultūrā, valsts pārvaldē, notika ielu pārdēvēšana, piespiedu iesaukšana leģionā u.c. Latvieši saprata, ka neatkarīgās Valsts atjaunošana būs jāpanāk tikai un vienīgi saviem spēkiem.
1934. gadā K. Čakstes vadībā tika izveidota pilsoniskās pretestības kustības organizācija – LCP (Latvijas Centrālā Padome), kurā tika pārstāvētas visas lielākās bijušās brīvvalsts partijas. Organizācijas mērķis – neatkarības atgriešana.
1944. gadā vācieši izprata LCP mērķi, tika apcietināts K. Čakste (arī I. Sēja un B. Kalniņš). Sākumā viņi tika ieslodzīti Salaspils nāves nometnē, vēlāk pārvesti uz Vāciju, tas gan nebija šķērslis LCP darbībai, tika turpināta aktīva darbība, taču diemžēl mērķis tā arī netika sasniegts un 1944. gada 14. novembrī ar militārā spēka palīdzību vācieši šo formējumu iznīcināja.
1945. gadā lai iedvesmotu latviešus karavīru kaujas spējas, vācieši nolēma atļaut veidot LNK (Latvijas Nacionālā Komiteja) ar nosacītām Latvijas pagaidu valdības funkcijām. 20. februārī tas tika realizēts. Taču jau 1945. gada 03. maijā LNK nolēma pašlikvidēties.…