Runājot par politikas alternatīvām pētnieki definē tās kā vairākus iespējamus, iepriekš definētas problēmas, risināšanas variantus.
Var izdalīt četrus alternatīvu konceptuālus veidu:
1.Status-quo saglabāšana – neko nemainīt esošā sistēmā;
2.veikt izmaiņas esošā sistēmā;
3.veidot jaunus sistēmas komponentus un mēģināt savienot tos ar esošo sistēmu;
4.veidot pilnīgi jaunu sistēmu.
Definējot noteiktas alternatīvas interesējošās problēmas vai jautājuma risināšanai, sākas nākamais posms, proti, alternatīvu izvērtēšana. Alternatīvas izvērtēšanai var izdalīt vairākus plašus izvērtēšanas parametrus: efektivitāte (vai šī alternatīvu ir iespējams realizēt praksē un vai tā būs efektīva); funkcionālā efektivitāte (vai alternatīva reāli darbosies praksē); dzīvotspēja (vai alternatīva būs dzīvotspējīga arī ilgtermiņā). …
