Deklaratīvās atmiņas izpausmes var būt epizodiskā atmiņa (atmiņa par dzīves notikumiem) un semantiskā atmiņa (atmiņa par faktiem; piemēram, Latvijas galvaspilsēta ir Rīga). Protams, vislabāk saglabājušās ir epizodiskās atmiņas par spilgtākiem dzīves notikumiem – skolas izlaidumi, kāzas, bērnu piedzimšana u.tml. Tomēr ilglaicīgi saglabājas informācija par ikdienišķākiem notikumiem – piemēram, ko Jūs darījāt pagājušo piektdien? Tomēr šī informācija nav tik svarīga un netiek pielietota gana bieži, lai tā saglabātos gadiem uz priekšu par pagājušās piektdienas rutīniskajām gaitām.
Ja deklaratīvā atmiņa spēj informāciju deklarēt vārdos (izstāstīt, paskaidrot), tad nedeklaratīvā atmiņā noglabātā informācija ir mazāk pieejama mūsu apziņas interpretācijai. Dažkārt šo atmiņas formu sauc par implicīto atmiņu, jo tā tiek ielāgota netīši. Piemēram, mācoties spēlēt jaunu klavieru skaņdarbu, ar katru treniņa sesiju uzlabojas roku un pirkstu kustības un tiek pieļautas mazāk kļūdu un kustības ir plūstošākas. Šī informācija par to, kā kustināt katru muskuli konkrētā secībā, arī tiek saglabāta ilgstoši, tomēr to nav iespējams deklarēt vārdos. Un to nav iespējams noglabāt, neveicot pašu darbību. Tādēļ šo atmiņas veidu sauc par iemaņu atmiņu. Iemaņu atmiņa ir stabilāka un noturīgāka par deklaratīvā tipa atmiņām (kā vienreiz ir iemācīts braukt ar riteni, tā otrreiz vairs nav jāmācās). Tomēr arī iemaņu atmiņu ir regulāri jāpielieto, lai tā saglabātos ilgstoši.
…
