Katru nodaļu sāk, manuprāt, savdabīgas trīsrindes – „savieņas pantiņi” -, kur trešajā rindiņā dažādās variācijās atkārtojas doma „es ritu”, kas ir mūžīgās kustības, mainības metafora. Šī mainība ir Raiņa estētiskais ideāls.
Pēc Atjēgšanas liriskajam „es” jāiziet cauri septiņiem meklēšanas lokiem, kuriem atbilst septiņas krāsas, septiņas dabas balsis, septiņi vainagi, kuros meklēt spēku, iedvesmu. Pirmais logs ir pagātne. Sevis meklēšanas gaitā liriskais „es” atmiņās iziet cauri pagātnei un saprot, ka tajā ir pārāk daudz ciešanu, tāpēc jāmeklē sevi nākotnē, kur nav tik daudz sāpīgu atmiņu:
„Ļauj savai sirdij dabas rokās dzīt,
Lai dus, kas vakar bija, -skat’, kas būs rīt!”…
